Mans vārds ir Raivis Hščanovičs

Esmu dzimis 1987. gadā Rīgā, un savu bērnību pavadīju starp Ķengaragu un Jūrmalu. Mācījos Rīgas 62. vidusskolā, kuru veiksmīgi pabeidzu.

Mans dzīves stāsts jau ļoti agri ieguva pavisam citu virzienu, nekā varētu gaidīt no "parastas" bērnības.

7 gadu vecumā saslimu ar onkoloģisku slimību.

Savukārt 9 gadu vecumā sāku trenēties futbolā.

Toreiz es, protams, nevarēju zināt, cik lielu daļu no manas turpmākās dzīves tas aizņems. Futbols kļuva par manu aizraušanos, vēlāk par profesiju un galu galā arī par vienu no lielākajiem manas dzīves skolotājiem.

⚽ FUTBOLS

Mana futbolista karjera sākās no bērna, kurš skatījās, kā Tētis spēlē futbolu un ļoti gribēja kļut par profesionālu futbolistu, kurš spēlē lielos stadionos daudzu skatītāju priekšā.

Sanāca.

Tajā bija uzvaras, zaudējumi, komandas, treneri, spēles, ceļojumi, savainojumi un ļoti daudz dzīves mācību.

Daļu no šī ceļa esmu aprakstījis savā autobiogrāfiskajā grāmatā “Vēzis un Uzvaras”.

Grāmata nav tikai par futbolu. Tā ir par dzīves posmu no bērnības un cīņas ar slimību līdz profesionālajam sportam, panākumiem, kļūdām un pieredzei, kas mani ir izveidojusi par cilvēku, kāds esmu šodien.

Un ar pirmo grāmatu šis stāsts vēl nebeidzas.

Manos plānos ir “Vēzis un Uzvaras” turpinājums, kā arī vēlos grāmatu izdot angļu valodā, lai šo stāstu varētu izlasīt cilvēki arī ārpus Latvijas.

Tāpēc, iegādājoties manu grāmatu, tu ne tikai iepazīsti manu stāstu, bet arī atbalsti manu turpmāko rakstnieka ceļu un nākamo grāmatu tapšanu.

🎓 MANS CEĻŠ IZGLĪTĪBĀ

Mans izglītības ceļš nav bijis taisna līnija.

18 gadu vecumā pēc vidusskolas iestājos RSEBAA, lai studētu vadības zinības.

Tajā pašā laikā saņēmu iespēju pievienoties Skonto galvenajai komandai. Manā priekšā bija iespēja, par kuru biju sapņojis — profesionālais futbols.

Diezgan ātri sapratu, ka man tajā dzīves posmā nepietiek resursu, lai pilnvērtīgi apvienotu augstākās izglītības studijas ar profesionālā futbolista karjeru.

Es izvēlējos futbolu un studijas pārtraucu.

24 gadu vecumā vēlreiz atgriezos pie augstākās izglītības un iestājos Alberta koledžā studēt jurisprudenci.

Pēc aptuveni pusgada sapratu kaut ko diezgan vienkāršu — tas nav mans ceļš. Darbs ar likumiem, dokumentiem un papīriem nebija tas, ar ko vēlējos saistīt savu profesionālo dzīvi.

Vēlāk iestājos Latvijas Universitātē sporta trenera studiju programmā. Arī šīs studijas pēc dažiem mēnešiem personisku dzīves apstākļu dēļ nācās pārtraukt.

Tomēr šoreiz virziens bija īstais.

Sports, treniņu process un darbs ar cilvēkiem ir vide, kurā vēlos attīstīties profesionāli.

Tāpēc savu profesionālo izglītību sportā turpināju mērķtiecīgi.

Esmu ieguvis C kategorijas fitnesa trenera kvalifikāciju Sporta izglītības aģentūrā, kur ieguvu arī C kategorijas futbola trenera kvalifikāciju

Šobrīd noslēdzu arī Latvijas Futbola federācijas UEFA C licences iegūšanas procesu — teorētiskā daļa ir pabeigta, un atlikuši pēdējie prakses soļi.

Un arī šeit es neplānoju apstāties.

Man treneru izglītība nav tikai sertifikāts pie sienas. Tā ir nepārtraukta mācīšanās — gan no formālās izglītības, gan citiem speciālistiem, gan sportistiem, gan pašas treniņu prakses.

🏃 KO ES DARU ŠODIEN?

Šobrīd strādāju kā futbola treneris un fitnesa treneris, īpašu uzmanību veltot darbam ar bērniem un jauniešiem.

Mani arvien vairāk interesē ne tikai tas, ko sportists spēj izdarīt, bet arī tas, kā viņš kustas un uz kādiem fiziskajiem pamatiem tiek būvēts viņa sportiskais sniegums.

Tieši tāpēc savā darbā lielu uzmanību pievēršu vispārējai fiziskajai sagatavotībai, kustību kvalitātei, spēkam, mobilitātei, pēdu un potīšu darbībai un sportista ķermeņa izpratnei.

Vienlaikus futbolu neesmu atstājis arī pats.

Esmu atjaunojis savu futbolista karjeru un šobrīd piedalos Rēzeknes pirmās līgas komandas attīstības procesā gan kā treneris, gan kā spēlētājs.

Tas man dod interesantu perspektīvu — es joprojām varu skatīties uz treniņu procesu no abām laukuma pusēm.

Gan kā treneris. Gan kā sportists.

KĀPĒC ES TO VISU DARU?

Jo šodien man ir zināšanas un pieredze, kuras man pašam ļoti būtu noderējušas 9, 15, 18 vai 25 gadu vecumā.

Esmu piedzīvojis slimību.

Esmu spēlējis profesionālu futbolu.

Esmu piedzīvojis smagas traumas.

Esmu kļūdījies.

Esmu sācis no jauna.

Esmu bijis sportists un kļuvis par treneri.

Un tagad vēlos šo pieredzi izmantot, lai palīdzētu nākamajiem sportistiem savu ceļu veidot gudrāk.

Neviens treneris nevar sportista vietā noskriet sprintu, izdarīt vingrinājumu vai pieņemt pareizo lēmumu laukumā.

Bet mēs varam viņam iedot zināšanas, instrumentus un pamatus, uz kuriem būvēt savu ceļu.

Tieši to es šodien cenšos darīt.